Gribu pirkt “zaļi” nav tas pats, kas māku pirkt “zaļi”. Ekoizpratība.

Lielveikalā ievēroju interesantu parādību – divus plauktus – parastu un “ekoplauktu”. Un, dīvainā, maldinošā kārtā tieši parastajā plauktā atrodamie produkti bija pārbaudāmi zaļāki, kā “ekoplauktā”. Gribu pirkt vai pārdot “zaļi” nav tas pats, kas prast. Kāpēc?

Ir vairāki veidi, kā produkta ražotājs vai tirgotājs par informēt, ka produkts ir “zaļš”, tas ir, tas savā dzīves ciklā atstāj mazāku ietekmi uz vidi kā citi produkti šajā grupā: ar ekomarķējuma palīdzību, pašdeklarējoties, vai iesniedzot preces ekopasi (produkta vides deklarāciju).

Patērētājam vislabākais veids, kā atpazīt zaļos produktus, ir ekomarķējums – brīvprātīgs produktu deklarāciju veids, kur labo praksi nosaka starptautiskais ISO standarts (ISO 14024). Ekomarķējuma zīmes īpašnieks, parasti, nevalstiska vai valstiska organizācija, izstrādā prasības  ekomarķējuma zīmes lietošanas atļaujas iegūšanai, ņemot vērā produkta (pakalpojuma) ietekmi uz vidi svarīgākajās jomās (gaiss, ūdens, bioloģiskā daudzveidība u.c.) visā tā dzīves ciklā, pamatojoties uz pārbaudītu zinātnisku informāciju. Katrai preču grupai tiek izstrādāti savi noteikumi, lai samazinātu būtiskākās ietekmes uz vidi. Pati zīmes īpašniece vai arī neatkarīgs auditors pārbauda ekomarķējuma zīmes lietošanas atļaujas pretendenta atbilstību šīm prasībām, pirms izsniedz atļauju zīmes izvietošanai uz produkta, apstiprinot šo atļauju ar sertifikātu. Veikala parastajā plauktā atrodamie produkti ir marķēti ar cienījamām ekomarķējuma zīmēm (Eiropas Savienības Ekopuķīte  un Ziemeļu gulbis). Tāpēc par šo produktu zaļumu šaubu nav, tad kāpēc tie nav izcelti kā ekoprodukti?

Arī produktam “zaļajā plauktā” esošais logo izskatās pēc ekomarķējuma zīmes “Earth Friendly Products”, tomēr, tas ir firmas nosaukums (logo) – tāpēc ir jāiemācās atšķirt, kādas izskatās ekomarķējuma zīmes, kas iekarojušas uzticību. Parakņājoties internetā, var atrast, ka arī šim produktam ir ASV Vides aģentūras izniegts ekomarķējums. Bet – šis produkts ir transportēts pāri okeānam, kas ievērojami palielina tā ietekmi tā dzīves ciklā un atņem “zaļumu”, salīdzinot ar Eiropas izcelsmes produktiem. Turklāt, Eiropas ķīmisko vielu likumi ir visstingrākie pasaulē, tāpēc vispirms būtu jānoskaidro, vai tiešām ASV ekomarķējuma zīme piedāvā augstākus standartus, kā to jau pieprasa Eiropas likumi.

Otrs veids, kā informēt patērētājus par produktu “zaļumu”, ir pašdeklerēšanās, kur labo praksi nosaka ISO standarts ISO 14021, kā arī Eiropas komisijas izstrādātie ieteikumi šādu apgalvojumu izvērtēšanai. Šāds veids ir daudz “vājāks”, kā ekomarķējums, jo trešā puse parasti nav pārbaudījusi apgalvojuma atbilstību zaļumam, nedz arī ir skaidri nosacījumi “zaļumam”.  Pirms trim gadiem (2010) vides mārketinga uzņēmums TerraChoice pārbaudīja 5300 mājsamniecībai domātu produktu Kanādā un ASV, salīdzinot tos ar ISO standartu  (14021) un Kanādas vadlīnijām negodīgas komercdarbības atpazīšanai. TerraChoice secināja, ka 95% produktu, kas tika piedāvāti kā zaļāka izvēle, saturēja zaļās atmazgāšanas pazīmes. Līdzīgs pētījums Latvijā nav veikts, bet nav pamata domāt, ka rezultāti pie mums būtu ļoti atšķirīgi. Veikala ieteiktais produkts ir tieši tāds pašdeklerāts produkts, kas, starp citu, vismaz vienā punktā uzskatāmi pārkāpj Eiropas komisijas labās prakses vadlīnijas, kas skaidro, ka vārdi “zaļš” un “videi draudzīgs” ir pārāk plaši, un tāpēc tos nevajadzētu lietot. Turklāt – esmu ievērojusi šai pašai firmai “eko” sērijā vienu citu produktu, kas pretstatā apgalvojumam “videi draudzīgs” tomēr satur videi kaitīgu vielu. Atbilstoši standartam, ikviens pircējs var aizrakstīt uzņēmumam un lūgt skaidrojumu “zaļuma” pamatošanai. Jūs to darīsiet? Diev vai.  Nav iemesla ticēt pašdeklarācijām.

Trešais veids, kā informēt patērētājus, ir ekoproduktu pases jeb produktu vides deklarācijas (regulē ISO 14025). Tas parasti ir dokuments uz pārdesmit lapām, kas detāli iepazīstina pircēju ar produkta dzīves cikla novērtējuma secinājumiem. Protams, diez vai tādu veikalā lasīsiet – tādas deklarācijas domātas citiem uzņēmumiem, kas paši ievēro augstus vides standartus.

Tātad – atgriežoties pie raksta sākuma – kāpēc lielveikals kā “zaļus” reklamē tieši šos produktus, kuri nemaz savu zaļumu nevar pamatot, salīdzinot ar produktiem parastajā plauktā? Un, ironiskā kārtā arī blakus izceltajam “ekoproduktam” ir neizcelts produkts ražotājam, kas parasti savus produktus (un, iespējams, arī šo)  sertificē un saņem uzticamu ekomarķējumu.

Jana Simanovska

EUROSTAT jaunākais ziņojums presei par atkritumu apsaimniekošanu. Latvija ievērojami atpaliek no saviem kaimiņiem.

Eurostat ir publicējis datus par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu 2013. gadā. Labā ziņa – krītas radīto atkritumu daudzums uz vienu cilvēku. Mēs, Latvijā, salīdzinoši ar citiem, saražojam mazāk – 312 kg uz cilvēku, kamēr vidēji Eiropas Savienībā 481 kg uz cilvēku. Mēs arī apgalvojam, ka visi sadzīves atkritumi tiek savākti, bet – vai tā tiešām ir (Eiropas Savienībā – 98%)? Sliktā ziņa – lielāko daļu savākto atkritumu nogādājam atkritumu izgāztuvē. Mūsu kaimiņi – ne vien igauņi, bet arī lietuvieši, mūs ievērojami apsteidz.

Vai mēs varam samazināt ķīmisko vielu kaitējumu mūsu veselībai?

Šobrīd klajā nākuši vairāki pētījumi un arī paziņojumi, kas spiež mūs aizdomāties par nepārdomātas, neprasmīgas ķīmisko vielu izmantošanas sekām.

Pirmkārt, tās ir Eiropas un ASV zinātnieku grupas aplēses par veselībai nodarīto kaitējumu, ko rada ķīmiskās vielas, kas kaitē mūsu hormonālajai sistēmai – aptuveni 157 miljardi eiro gadā (Trasande et al, 2015), tas nozīmē – vismaz 300 Eiro uz vienu ES iedzīvotāju. Rezultāti ir biedējoši – paši zinātnieki apgalvo, ka viņi novērtējuši tikai aisberga virspusi, jo ņēmuši vērā tikai daļu vielu un daļu izraisīto slimību. Piemēram, nav vērtēta saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem, ko arī saista ar ķīmisko vielu piesārņojumu.

Kur šīs vielas var atrast un kā pasargāt sevi? Diemžēl, tās  ir daudzos produktos, ko mēs ikdienā lietojam, un iekštelpu vidē, kur uzturamies. Nekur nekad nav rakstīts, tā viela tur ir vai nav. Pilnībā izvairīties no šīm vielām vairs nespēsim, tomēr ievērojami samazināt to daudzumu, kas mūs ietekmē, varam gan.

Ieskatoties infografikā kaitējuma aplēsēm, mēs varam gūt idejas, ko tomēr varam mainīt. Kā redzams, krietni lielas izmaksas rada tieši pesticīdi, proti, to atliekas produktos. Zinātnieki savā pētījumā iekļāva organo-fosfātu pesticīdus (organophosphate, OP), kuru klātbūtni mūsu pārtikā saista ar prāta spēju samazināšanos (IQ zudumu), kuru radītā kaitējuma izmaksas lēš līdz pat 146 miljardiem eiro. Arī Latvijā ir atļauti atsevišķi organofosfātpesticīdi.

Šos pesticīdus mēs uzņemam ar pārtiku, kas satur to atliekas. Protams, pārtikā to normas, visticamāk, nav pārsniegtas. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (ESFA) informē par Eiropā nopērkamo pārtikas produktu pārbaužu rezultātiem – ka pesticīdu atliekvielas konstatējamas gandrīz pusē – 45% no produktiem, kuri tika pārbaudīti, drošības normas tika pārkāptas tikai 3% gadījumu.

Tātad, zinātnieku aplēses par pesticīdu kaitējumu veselībai nav saistītas ar normu pārkāpumu, bet gan vadoties no likumiski atļautā pesticīdu patēriņa un “atliekvielu” pārpalikuma produktos. Vienīgā iespēja, kā to samazināt – ēst pārtiku, kas nāk no bioloģiskas lauksamniecības. Skeptiķi iebildīs, ka vide ir piesārņota? Varat būt droši – to atliekvielu, ko augi uzņem vides piesārņojuma dēļ, ir ievērojami mazāk, kā pesticīdus tieši pielietojot uz lauka, par to arī liecina pētījumi – bioloģiskajā pārtikā ir mazāk pesticīdu atliekvielu (Stenfordas pētījums, Smith-Spranger et al, 2012). 2 nedēļas bērnus ēdinot tikai ar produktiem no bioloģiskās lauksamniecības, pesticīdu pēdas vairs nebija nosakāmas (Chensheng, 2006). Kamēr ēdot konvencionālo pārtiku, šīs vielas bērnu urīnā varēja noteikt. Protams, ir labi, ka vielas izdalās no organisma, bet – tātad, tās ir organismā bijušas, kaut kas varbūt ir palicis, un mēs nezinām, kādu nemanāmu ietekmi ir atstājis.

Vairāk par endokrīno sistēmu noārdošām vielām varat izlasīt Vides vēstīs. Noderīgus padomus atradīsi arī kampaņas “Padomā pirms pērc” materiālos

Sagatavoja: Jana Simanovska

 

Infografika par endokrīno sistēmu noārdošo vielu radīto kaitējumu

Vides nevalstiskās organizācija aicina saglabāt valstij piederošo mežu Beverīnas novadā

Vides konsultatīvā padome (VKP) nosūtījusi vēstuli premjerei Laimdotai Straujumai ar lūgumu pēc būtības izvērtēt Beverīnas novadā plānotā Vidzemes industriālā parka ieceri un saglabāt nākotnei valsts meža zemi. Pēc vides nevalstisko organizāciju domām pašreizējā Vidzemes industriālā parka iecere neatbilst ne Latvijas Republikas Meža likumam, ne Eiropas Komisijas akceptētajai darbības programmai “Izaugsme un nodarbinātība”.

Valmieras pašvaldības iecerētais Vidzemes industriālais parks (VIP) 118 ha platībā tiek plānots uz valsts zemes, kuras lielāko daļu aizņem valstij piederošs mežs. Taču ne Latvijas meža politika, ne spēkā esošais Latvijas Republikas Meža likums neparedz valsts meža zemes platības samazināšanu un atsavināšanu rūpnieciskajai apbūvei.

Iecerētā industriālā parka sociāli ekonomiskais pamatojums netika sagatavots pirms tā iekļaušanas pašvaldības investīciju plānā un diskusijas uzsākšanas par pašvaldību robežu grozīšanu. Vides organizācijām tas liek šaubīties par ieceres vispusīgu izvērtējumu un labas pārvaldības praksi Valmieras un Beverīnas novada pašvaldībās. Arī pašlaik analītisks izvērtējums, kurā būtu aplūkotas alternatīvas un sniegta konkrēta informācija par VIP teritorijā plānoto ražošanu, nav pieejams.

Nav izprotams, kā Valmieras pilsētas pašvaldība savos attīstības plānošanas dokumentos var plānot valsts meža zemes “apgūšanu”, piesaistot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, kas paredzēti ražošanas attīstīšanai pamestās rūpnieciskās teritorijās. Šāda kļūda un pavirša attīstības un investīciju plānošana pašvaldībā un pārraudzības trūkums no valsts puses rada bažas, vai Latvija kopumā spēj nodrošināt ES fondu finansējuma efektīvu izmantošanu atbilstoši Latvijas un Eiropas komisijas Partnerības līgumam un darbības programmai “Izaugsme un nodarbinātība”.

Vides konsultatīvā padome aicina premjeri un atbildīgās institūcijas rūpēties par Latvijas reputāciju, normatīvu un plānošanas dokumentu ievērošanu un resursu ilgtspējīgu izmantošanu, nesamazināt valsts meža platības uz apbūves rēķina, bet arī Valmieras pilsētā un Beverīnas novadā prioritāri īstenot tos projektus, kas veicina ražošanas atjaunošanu bijušajās rūpnieciskajās teritorijās un sekmē pašvaldību un privāto zemju īpašnieku sadarbību, nenoplicinot valsts bagātību – mežus, ar kuru tik ļoti gribam publiski lepoties.

Vides konsultatīvā padome apvieno 20 Latvijas nevalstiskās dabas organizācijas. To veido biedrība “Baltijas Vides forums”, nodibinājums “Latvijas Dabas fonds”, nodibinājums “Vides Izglītības fonds”, nodibinājums “Pasaules Dabas fonds”, biedrība “Latvijas Ornitoloģijas biedrība”, biedrība “”Latvijas Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs””, nodibinājums “Teiču dabas fonds”, biedrība “Vides aizsardzības klubs”, biedrība “Latvijas Zaļā kustība”, biedrība “Latvijas Makšķernieku asociācija”, biedrība “Latvijas ezeri”, biedrība “Zaļā brīvība”, biedrība “Ekodizaina kompetences centrs”, biedrība “Vides vārds” ,biedrība “Latvijas Botāniķu biedrība”, biedrība “Vides fakti”, biedrība “Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija”, biedrība “Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija “, biedrība “homoecos:”, biedrība “Latvijas Biškopības biedrība”.

Papildu informācija:

Lelde Eņģele, VKP priekšsēdētāja vietniece

lelde.engele@inbox.lv, tālr. 26102617

Informāciju sagatavoja Lelde Eņģele

Kas ir Zaļais patērētājs? Ko par viņu saka zinātnieki? Kā mūsu iracionālā uzvedība traucē vai palīdz būt zaļiem? Aicinām uz tikšanos!

Ikviens produkts, ko nopērkam, rada ietekmi uz vidi. Cik no mums, izvēloties preces veikalos, apsver ne vien to izskatu, cenu un funkcionalitāti, bet arī ietekmi uz vidi? Mēs visi gribam dzīvot labāk, bet izrādās, dubultojoties ienākumiem, mūsu radītās ogļskābās gāzes emisijas pieaug par 80 %. Pārtika, ko ēdam, apģērbs un mājoklis rada vairāk par pusi no visām nelabvēlīgajām ietekmēm uz vidi. Ja vēl pievienojam transportu – kopā tas ir vairāk kā trīs ceturtdaļas cilvēku radītās slodzes Zemes ekosistēmai. Cik gatavi esam mainīt savus patēriņa ieradumus, lai samazinātu patēriņa radīto slodzi videi?

Vairums no mums zina vismaz dažus paņēmienus, kā samazināt ietekmi uz vidi, bet – vai mēs tos izmantojam? Kāds ir “zaļais” patērētājs un kāda ir viņa motivācija? Kas viņam traucē ikdienā būt tik “zaļākam”?

Ja vēlaties uzzināt vairāk – par to zināšās un pārdomās ar jums dalīsies Jana Simanovska un Ilze Garda (Ekodizaina kompetences centrs).

Kad: 26. jūnijā, plkst. 18:00

Kur: homo ecos: telpās Ernestīnes ielā 12, Rīgā

Līdzi ņemam: kādu mazu našķi un, protams, jautājumus un interesi par Zaļo patērētāju!

Maza piebilde:priecāsimies arī par ziedojumu

 

Par mums:

• Jana Simanovska, vides inženierzinātņu doktore, izstrādājusi Latvijā pirmo ekodizaina jautājumiem veltītu disertāciju, vides tēmām veltītu rakstu autore, lektore par vidi saudzējošu produktu izstrādi.
• Ilze Garda ieguvusi maģistra grādu industriālajā ekoloģijā Norvēģijas Tehniskajā un dabas zinātņu universitātē, izstrādājusi maģistra darbu par vides produktu deklarācijām, lektore par vides deklarācijām un vides ekonomiku.

Zaļais publiskais iepirkums – kas tas ir?

“Zaļais iepirkums ir sistemātiska vides (arī sociālo un ekonomisko) nosacījumu integrēšana visās ar preču vai pakalpojumu iepirkumu saistītās darbībās, sākot no:

• vajadzību noskaidrošanas,
• atbilstošu specifikāciju izstrādes un
• novērtējuma procedūrām līdz pat
• sasniegto rezultātu monitoringam.” [1]

Daži būtiski jautājumi par Zaļo publisko iepirkumu (ZPI) [2]:

• Vai es tiešām varu uzstādīt augstākas vides aizsardzības prasības nekā noteikts likumā?
  Jā. ZPI nozīmē prasīt vairāk par likumā noteikto. Likuma prasības ir pamatnosacījums – tās jāizpilda jebkurā gadījumā.

• Vai ZPI var būt pretlikumīgs, skatoties no konkurences viedokļa?
  Nē. ZPI ir likumīgs, kamēr netiek pārkāpti vispārīgie publiskā iepirkuma principi – nediskriminācija, prasību samērīgums, vienlīdzīga attieksme, atklātība un procesu caurskatāmība. Veiciet tirgus izpēti pirms iepirkuma, lai noteiktu atbilstošas un samērīgas prasības.

• Kā zināt, kuri vides aspekti ir visbūtiskākie konkrētam produktam vai pakalpojumam?
  Patstāvīgi izvērtējot produkta dzīves ciklu (no “šūpuļa” līdz “kapam”).
  Vairākām preču grupām ES jau ir sagatavojusi ieteicamos iepirkuma kritērijus – šo kritēriju sagatavošanā ir ņemts vērā produkta pilns dzīves cikls.

• Vai man ir jākontrolē, vai vides aizsardzības prasības tiešām tiek ievērotas?
  Pasūtītājam ir jābūt pieejamiem resursiem, lai veiktu apsekošanu līguma izpildes laikā.
  Kontroles veikšana gan nav definēta kā obligāta prasība. Piegādātāja pienākums ir veikt piegādes saskaņā ar līguma noteikumiem.

• Kā visvieglāk veikt vides aizsardzības prasību ievērošanas kontroli?
  Apsekošanu un kontroli var veikt, pieprasot no piegādātāja dokumentāciju, kas apliecina prasību izpildi. Pārbaudes uz vietas var būt nākamais/papildus solis. Tāpat līgumā jābūt skaidri noteiktām sankcijām līguma noteikumu nepildīšanas gadījumā (samazināta cena, soda nauda, līguma laušana).

Lai uzzinātu vairāk par Zaļo publisko iepirkumu Eiropas Savienībā un Latvijā (rādītāji, problēmas, iespējas un ieteikumi), apskatiet prezentāciju šeit. Materiāls sākotnēji sagatavots semināram par ZPI pašvaldību pārstāvjiem 2013. gada novembrī.

 

Avoti:

[1] Osis L., „Latvijas Vēstneša portāls”, 2010, link

[2] Baltic Green Public Procurement, 2013, link

„Ziemeļu gulbja” vai „Eko-puķītes” iegūšana sava uzņēmuma produkcijai – praktisko semināru cikls

Aprīlī un maijā trijās tikšanās reizēs praktiski gatavosimies nepieciešamo dokumentu savākšanai, apstrādei un iesniegšanai atbildīgajā organizācijā ekomarķējuma saņemšanai. Pirmais cikla seminārs notiks 3. aprīlī (plkst. 9:00-16:00), Rīgā, viesnīcā „Latvija” Radisson Blu, Elizabetes ielā 55. Pēc tam tiksimies 30.04. un 28.05. Dalība semināru ciklā ir bezmaksas. Vairāk informācijas šeit.

Semināru ciklu „Padziļināta apmācība ekomarķējuma zīmes iegūšanai” projekta ELEEN ietvaros organizē Latvijas Tehnoloģiskais centrs un Eiropas Biznesa atbalsta tīkls Latvijā. Seminārus vadīs lektores Dr. sc. ing. Jana Simanovska un MSc Ilze Garda.

Ko sakām par vārdiem “bio” un “eko” ķīmisko produktu marķējumā?

Pagājušo nedēļu veicām nelielu aptauju sociālajos tīklos.

Attēlā redzamais ir augu aizsardzības līdzeklis, ko ražotājs ir reģistrējis ar vārdu “Raundaps EKO” un tirgo ar zīmolu “BIO”.  Šo produktu nevar uzskatīt ne par ekoloģisku, ne bioloģisku produktu, jo tas satur ūdens organismiem kaitīgas vielas un arī pats produkts ir klasificējams kā bīstams ķīmisks produkts.

Aptaujas mērķiem nosaukums attēlā tika notušēts. Aptaujā piedalījās 137 repondenti, no tiem 112  ar augstāko izglītību. Lai gan aptauja ir neliela un nereprezentē visus Latvijas iedzīvotājus, tomēr varam novērtēt aptaujas dalībnieku paļāvību uz vārdiem “eko” un “bio” produktu marķējumā. 

Atbildot uz jautājumu “Ar ko Jums asociējas šis ķīmiskais produkts”, liela daļa respondentu (41%) uzskatīja, ka viņiem ir pārāk maz informācijas, lai to novērtētu. 11% atzīmēja atbildi “cits”, lielākoties paužot aizdomas, ka produkts nav bioloģisks vai ekoloģisks.  26% respondentu uzskatīja, ka produkts ir saudzīgs videi. Daļa respondentu arī uzskatīja, ka šis produkts nav kaitīgs un nav bīstams, kas nozīmē, ka vārdi “eko” un “bio” tiek uztverti saistībā ar nekaitīgumu.

Lielākā daļa respondentu arī atbildēja, ka iepērkoties pievērš vērību produktu ietekmei uz veselību un vidi. Tas nozīmē, ka zināšanas, kā atpazīt videi saudzīgus un veselībai labvēlīgus produktus, ir būtiskas, tomēr šajā gadījumā daudzi respondenti “iekrita” un kā videi saudzīgu novērtēja produktu, kas tāds tomēr nav.

Lai gan pētījums raksturo tikai tos cilvēkus, kas mums ir aizsniedzami sociālajos tīklos, tas parāda, ka pastāv problēma, kā cilvēki tulko marķējumu uz produktiem.

Par to, ko par šo vārdu izmantošanu saka likumi un atbildīgās valsts iestādes, varēsiet lasīt žurnāla “Vides vēstis” marta nummurā.

Jana Simanovska 

P.S. Izrādās, jau 1996. gadā Ņujorkas pavalsts prokurors pieprasīja Raundapa ražotājam Monsanto pārtraukt melīgos apgalvojumus reklāmā par šī pesticīda “draudzīgumu” videi un veselībai.

Ko Jūs domājiet par šo produktu?

Produkta etiķete sniedz svarīgu informāciju patērētājiem par šim produktam piemītošajām īpašībām. Tāpēc vēlamies izpētīt, kādas asociācijas pircējiem izraisa uzraksti uz tirdzniecībā esošajiem produktiem. Vai variet mums palīdzēt? Aplūkojiet šo attēlu (produkts nofotogrāfēts kadā Latvijas tirdzniecības vietā, attēls mazliet pārveidots): kādi ir Jūsu pirmie iespaidi par šī produkta etiķeti?

Pētījuma rezultātus publicēsim žurnālā  “Vides Vēstīs”.

Un atbildiet uz jautājumiem: 

Un paldies Jums!

 Jana Simanovska